Likums, kas paredzētu savā profesijā strādājošam radošam cilvēkam piešķirt radošas personas statusu nepiedodami daudzu gadu garumā bijis iestrēdzis varas iestāžu gaiteņos un kabinetos. Kopš 90-to gadu vidus profesionālās radošās organizācijas ir aicinājušas Kultūras ministriju strādāt pie likumprojekta, ir rakstītas redakcijas, uzklausītas citas ministrijas, saskaņoti viedokļi, un jautājums par radošo personu statusu ticis iekļauts vairāku valdību deklarācijās. Situāciju īpaši neuzlaboja pat tas, ka šādi likumi jau pieņemti mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā (2005.gadā) un Lietuvā (2011.gadā).

Šogad pirmo reizi likuma tapšanas vēsturē, Kultūras ministrija to iekļāvusi savu prioritāri veicamo darbu sarakstā, to apstiprinājusi valdība un likumprojekts nonācis Saeimes vērtēšanā. 

Gribam uzsvērt, ka likums pirmo reizi sāks risināt sociālās problēmas, kas izveidojās pēc neatkarības atgūšanas un turpinājušās 26 gadu garumā. Pēc režīma maiņas dažās kultūras nozarēs tika saglabātas valsts uzturētas institūcijas (piemēram, teātri, koncert­organizācijas, muzeji, bibliotēkas u. c.), kamēr citas tika palaistas “brīvajā tirgū”.

Visvairāk zaudēja individuāli strādājošie kultūras profesionāļi – līdz ar stabiliem pasūtījumiem, ienākumiem un drošību par pro­gnozējamu nākotni viņiem pazuda arī visas sociālās garantijas. Deviņdesmitajos gados algas kultūras nozarē bija zemas, bet individuālajās profesijās par dominējošo atlīdzības veidu kļuva autoratlīdzības līgums, no kura saskaņā ar likumu valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) nav jāveic. Faktiski tika leģitimēts darba un nodokļu maksāšanas režīms, kas padarīja strādājošos sociāli neaizsargātus. Ir izveidojusies sistēma, ka individuāli strādājošie kultūras profesionāļi (radošas personas) ir sliktākā situācijā – gan attiecībā uz iespējām saņemt adekvātu atlīdzību, gan attiecībā uz sociālajām garantijām.

Atsevišķās nozarēs nemaz nav citas iespējas kā izvēlēties būt pašnodarbinātam, piemēram, māksliniekiem, komponistiem vai rakstniekiem. Arī citās kultūras apakšnozarēs, piemēram kino vai neatkarīgajos teātros strādājošie, dramaturgi, scenogrāfi, režisori, scenāristi, u. tml. radošās personas tiek nodarbināti uz projektu laiku.

Ar likuma pieņemšanu tiks nostiprināts radošās personas statuss, sniedzot simbolisku novērtējumu un statusu Latvijas Republikā. Tiks atzīts, ka šie individuāli strādājošie kultūras profesionāļi ir piederīgi kultūras nozarei, ka viņi strādā, ka viņiem pienākas līdzvērtīgas sociālas garantijas kā jebkuram. Otrkārt, likumā tiks iestrādāti mehānismi, kas arī praktiski sniegs radošajām personām vismaz minimālas sociālās garantijas, ko tās līdz šim nevarēja iegūt sava darba individuālā rakstura dēļ. Treškārt, tiek atzītas un likumā nostiprinātas profesionālās radošās organizācijas, kas apvieno radošās personas pēc nozaru profesionālās piederības un pārstāv to tiesības un intereses. Likumprojekts aptvers visas profesionālās mākslas nozares – arhitektūru, dizainu, kino, literatūru, mūziku, teātri, vizuālo mākslu.

Galvenais plānotais atbalsta veids ir īslaicīgas “dīkstāves” pabalsti uz trim līdz sešiem mēnešiem – periodā, kurā radošai personai nav darba un nav ienākumu. Faktiski situācija ir pielīdzināma bezdarba situācijai, kurā nonāk parasts darba ņēmējs. Vēlamies vērst uzmanību, ka radoša persona ir atkarīga no projektiem un “dīkstāve” nav paša izvēlēta, bet darba tirgus noteikta. Taču, tā kā radošā persona nestrādā uz darba līguma pamata, bet dažādos projektos, tad pēc likuma nekāds bezdarba pabalsts viņam nepienākas, arī ja darba iespēju nav.

Otra būtiska likumprojekta daļa ir profesionālās radošās organizācijas (PRO). PRO prototips ir pastāvošās radošās savienības, taču likumprojektā ir ietverta arī jaunu organizāciju rašanās iespēja, kas apvieno nozarē strādājošos, pārstāv to intereses un tiesības, kā arī nosaka kritērijus, pēc kuriem persona tiek atzīta par nozares profesionāli jeb iegūst radošas personas statusu. Turklāt, lai pretendētu uz atbalsta mehānismiem, nav nepieciešams būt kādas organizācijas biedram – likumprojekts paredz radošās personas izvēles brīvību piederēt vai nepiederēt nozares profesionālajai organizācijai.

Latvijas radošie cilvēki - mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, mūziķi, režisori u.c. – veido Latvijas kultūras pamatus un valsts identitāti. Viņu radītie darbi paliks Latvijas kultūras vēstures mantojumā. Un tikai pateicoties Latvijas mākslinieku darbam, iespējams runāt par mūsu valsts Satversmē teikto, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota arī tāpēc, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.