EN
Simpozijs 18.jūlijā
Plēnums ļāva ieelpot svaigu gaisu
Kinorežisors Jānis Streičs:
„Plēnums, kuru šodien atceramies, bija būtisks katra cilvēka dzīvē. Ar „lietussargu revolūciju” to nevar salīdzināt. Ja lietussargu revolūcija bija kā pāļu dzīšana pie Saeimas nama, tad 1988. gada Radošo savienību plēnums burtiski grāva un ļāva ieelpot svaigu gaisu. Lai šie notikumi būtu mācība nākotnei, jāatceras, ka kopā sanākšana vien neko nedod. Toreizējais plēnums bija kā zemestrīce. Var teikt, ka sākās ceļš uz brīvību, kaut pirmsākumi šim ceļam, protams, meklējami jau krietni agrāk.”

Īstā Latvija tolaik pastāvēja vārdā
Žurnāliste, sabiedriskā darbiniece Sarmīte Ēlerte:
„Pirms divdesmit gadiem divu dienu garumā nepārtraukti mazā blociņā sīkā rokrakstā rakstīju tik ātri, cik roka man atļāva. Tas bija svarīgi. Tas bija vārds. Pazīstot cenzūras slogus, nebija garantijas, ka šis iespaidīgais patiesības belziens jebkad kļūs pieejams drukātā veidā. Vārda brīvības līmenis norietošajā Padomju Savienībā nebija prognozējams. Lai arī atklātības līmenis PSRS sasniedza līdz šim neiespējamus apjomus, Latviju klāja sabiezināts, draudīgs klusuma vāks. Pēc šīm divām plēnuma dienām Latvija jau bija kļuvusi savādāka. Tautai tika atdots tās veidols. Nostiprinājās radošās inteliģences loma.
Plēnuma kulminācija ir Mavrika Vulfsona dotais, pagātnei veltītais atslēgas vārds – okupācija. Šis vārds tika nosaukts. Tas bija kā liels monuments, kas saprotamā kārtībā izvietoja pagātni. Īstā Latvija tolaik pastāvēja vārdā.”

No asniem sazaļoja zelmenis
Rakstniece Anda Līce: „Māksla totalitārajām varām vienmēr stāv vai nu pret tām, vai tās apkalpo. Tieši zem spaidiem pastāvēja Ezopa valoda. „Savējie sapratīs” kļuva par sava veida kodu. Mēs sapratāmies pusvārdā. Tieši aizliegumi uzasināja asnus, kas uzlauza asfaltu. Savukārt no asniem sazaļoja zelmenis.
Katra radošā personība ir kā raidītājs, kas uztver dažāda garuma viļņus, tos pārveido un raida tālāk. Lieli talanti arī toreiz sev izkaroja vietu, kaut laikmets bija sīks un viendimensiāls. Pirms divdesmit gadiem mēs bijām visā iekšā un viss uz mums iedarbojās nepastarpināti. Šodien uz to laiku lūkojamies jau ar vēsu prātu un ar citu cilvēku acīm. Par padomju gados mūsu kultūrai nodarīto postu ir tik daudz rakstīts un runāts, ka pašiem jau jāsāk baidīties, vai nesākam atkārtoties. Protams, var pieņemt, ka tas laiks bija viens vienīgs zaudējums. Taču, ja nebūtu radošo cilvēku vai arī viņi būtu sadarbojušies ar režīmu, mēs nepiedzīvotu šī gada Dziesmu un deju svētkus. Svētkus, kad policijai nebija, ko darīt. Kad katrs svētku dalībnieks atbildēja pats par sevi. Katrs bija atbildīgs. Tā mēs cauri laikiem esam iznesuši Latviju.”

Lai būtu saucēja balsis
Par daudzpusīgā un bagātām idejām piesātinātā simpozija rezultātiem rezumējumu sniedz Sandra Kalniete:
„Viens būs sabiedrisks rezumējums. Pirms divdesmit gadiem Radošo savienību apvienotais plēnums bija ļoti ievērojams notikums. Tas satricināja Latviju. Šodien tie cilvēki, kas toreiz bija radoši un arī sabiedriski aktīvi, jau ir daudz vecāki. Es Latvijas sabiedrībā jūtu tukšumu – nav neviena, kas aizstātu, kas runātu par lielām morālām vērtībām. Ir tikai dažas saucēja balsis.
Otrs novērojums ir dziļi personīgs. Sen neesmu bijusi tik garīgi piesātinātā atmosfērā, jo mana ikdiena ir saistīta ar politiku. Tā ir vide, kurā netiek radīts gandrīz nekas.”
Sandra Kalniete sarunā ar Rūtu Muižnieci
Rakstniece Anda Līce

atgriezties