Brīdī, kad ekonomiskās problēmas ir radījušas bailes un nedrošību, kultūra dažiem šķiet lieka greznība. Apjukumā ir zudusi spēja orientēties valstiskās vērtībās un cilvēks piemirst, ka valsts pati ir kultūras produkts. Lai apjaustu realitāti, pietiek atminēties tikai vienu vēsturisku aksiomu – ekonomikas uzplaukums seko kultūras uzplaukumam, nevis otrādi. Ne velti pareiza bērnu audzināšana sākas ar radošo, māksliniecisko procesu nevis ar lietvedības prasmēm, vai darbu pie virpas. Lietu secība ir svarīga. Laima un Spīdola visupirms ir nacionālās kultūras simboli, nevis konfekšu fabrika un radioaparāts. Un tā nav tikai virspusēja vārdu pārnešana no literatūras uz rūpniecisku produktu, šeit darbojas daudz dziļākas likumsakarības. Kultūra pievieno vērtību produktam, videi, cilvēkam, valstij.

            Augustā veiktajā ministriju auditā koalīcijas partijas, Finanšu ministrija un sociālie partneri novērtēja kultūras funkciju kā Latvijai vismazāk nepieciešamo, uzdodot to arī par sabiedrības viedokli. Mēs tam nepiekrītam. 769 nejaušu interneta balsotāju simpātijas nevar tikt uzdotas par reprezentatīvu Latvijas sabiedrības viedokli. Mēs vēlamies, lai Latvija sekmīgi attīstītos un suverēni pastāvētu ilgtermiņā. Mēs gribam cerēt, ka arī politiķiem tas rūp. Mūsu valsts pastāvēšanu nākotnē nenodrošinās starptautiskie aizdevumi un zelta rezerves Latvijas bankā, ja tiks izsaimniekots patiesais valsts pamatkapitāls – Latvijas kultūra, kas prasa nemitīgu kopšanu un atjaunošanu.

            Latvijas Radošo savienību padomes rīkotajā akcijā “Es par kultūru” muzejos, teātros, kultūras namos, mūzikas un mākslas skolās, kinoteātros, bibliotēkās, grāmatnīcās un internetā kopā parakstījās 42 564 Latvijas iedzīvotāju, apliecinot, ka kultūra tiem ir svarīga. Visdažādāko vecumu un profesiju cilvēki. Rīgā un visā Latvijā.

            Parakstoties Latvijas kultūras aizstāvībai, mūsu mērķis nav sacīt: neraizēsimies par miesu, radīsim un baudīsim tikai mākslu. Valsts ir kā nemitīgi augošs bērns, tā attīstībai jābūt samērīgai – ir jādod gan miesai, gan dvēselei. Valsts ir kā piramīda, kur smaile ir tās kultūra. Tā aizņem samērā nelielu platību un arī tās uzturēšana prasa daudz mazāk nekā visas pārējās vajadzības, bet piešķir šai piramīdai pilnību un vērtību. Taču tieši kultūrai 2010. gada valsts budžetā paredzēts viens no lielākajiem samazinājumiem – gandrīz 30 % pret 2009. gadu.

            Raugoties uz kultūrai ierādīto vietu Latvijas iekšzemes kopproduktā un valsts budžetā, ir redzams, ka piramīdas smaile tiek mērķtiecīgi drupināta. Neaptverot, ka tad tā vairs nebūs piramīda, bet gan nožēlojama parodija – valsts, kas zaudējusi savu pašapziņu un identitāti. Iespējams, kādu laiku šo iztrūkumu nejutīs ne vara, ne arī daļa sabiedrības. Iespējams, līdz brīdim, kad muzejus nāksies pārtaisīt par cietumiem, jo sabiedrībai tie būs daudz nepieciešamāki.