Semināru iesāka Patentu Valdes direktora padomnieks Jānis Ancītis, sniedzot ieskatu intelektuālā īpašuma iedalījumā, vēsturē, dizainparaugu reģistrācijas kārtībā un iespējās.

Intelektuālo īpašumu varētu iedalīt divās grupās:
1. Autortiesības un blakustiesības (pastāv neatkarīgi no reģistra);
2. Rūpnieciskais īpašums (patenti, preču zīmes, dizainparaugi).

Pamatus intelektuālā īpašuma aizsardzībā ir ielikušas 1886. g. Bernes konvencija (par literāro un mākslas darbu aizsardzību) un 1883. g. Parīzes konvencija (par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību). WIPO- atpazīstamākā organizācija, kas pašreiz starptautiskā mērogā pārstāv šo tiesību jomu.

Latvijā rūpnieciskā īpašuma tiesību reģistrācijas vieta ir Patentu Valde. Patentu Valde ir tā institūcija, kas pārbauda, vai iesniegtais pieteikums ir pareizi noformēts, un vai objekts, piemēram, dizainparauga statusa piešķiršanas gadījumos, atbilst visiem tiem nosacījumiem, kas ir nepieciešami, to reģistrējot. Patentu Valde neveic ekspertīzes un nepārbauda, vai kaut kur kādā citā valstī jau nav reģistrēts kāds cits objekts ar būtisku līdzību. Ja patententēšana attiecas vairāk uz tehnoloģijām, tad, savukārt, pamatprincipi tam, lai dizainera vai ražotāja pārstāvētais produkts tiktu atzīts par dizaina paraugu, ir tā novitāte un individuālais raksturs. Vārdu sakot, vai atšķirība ir pietiekama, lai uzskatītu, ka lietai piemīt individualitāte, un, kā atzina Patentu Valdes direktora padomnieks un dizainers Jānis Ancītis, no tiesiskā viedokļa tā ir bijusi un arī pašreiz ir vājā vieta, izvērtējot strīdus situācijas. Padomju Savienībā objektu aprakstu veidoja verbāli formulēts to izskats. Tagad, lai reģistrētu dizainparaugu, ir jāiesniedz arī objektu vizualizācijas. Vadoties pēc patreizējās likumdošanas Eiropas Savienībā, strīdu gadījumos arī Latvijā lietas novitāti un tās individuālo raksturu vērtē nevis balstoties uz ekspertu viedokļa, bet gan raugoties no informētākā lietotāja redzējuma. Līdz ar to dizainera darbam tiesu strīda gadījumos pastāv risks būt profesionāli banāli novērtētam. Pie tam, kā visu pastiprinoša vājā puse dizainparaugu vērtēšanā Latvijā ir tiesu prakses nepietiekamība.
Laiks, kurā netiek apstrīdēta kādas lietas novitāte ir 12 mēneši no tās pārdošanas sākuma. Pieteikums uz dizainparaugu tiek izskatīts 2- 4 mēnešu laikā. Katra dizainparauga reģistrācija tiek publicēta. Kāds cits apstrīdēt kāda konkrēta dizainparauga autorību var 3 mēnešu laikā Patentu Valdē pēc tā reģistrācijas, bet civiltiesas procesā- visā šī statusa pastāvēšanas laikā katram konkrētajam dizainparaugam. Dizainparauga statusu piešķir uz 5 gadiem. Šim termiņam beidzoties, to var pagarināt vēl 4 reizes. Tātad, kopumā ņemot, Eiropas Savienībā tie būtu 25 gadi.

Ja autordarbam vēl bez individuālā rakstura iezīmēm un novitātes piemīt mākslinieciska vērtība, tad tā ir māksla, un tās aizsardzības veids ir attiecināms uz autortiesībām- tā atzīmēja jurists Māris Grudulis. Savukārt, jurists Imants Belogrīvs, autortiesību aģentūras AKKA/LAA Juridiskās nodaļas vadītājs, atzīmēja- ja autors rada darbu, kas nav paredzēts tiražēšanai, tad tas ir darbs, uz kuru attiecas autortiesības; dizainparaugs ir darbs, kuru paredzēts tiražēt. Autora mantiskās tiesības ir spēkā esošas visu autora mūžu un 70 gadus pēc tam, kad autors ir miris. Ja radītais produkts tiek tiražēts, bet to kā dizainparaugu nepiereģistrē, tad Eiropas Savienībā tam aizsardzība ir 3 gadus. Par šo laiku ir jācenšas nopelnīt. Bet var gadīties, ka cita persona šo izstrādājumu reģistrē kā savu dizainparaugu, un tad izveidojas strīdus situācija līdz pat tiesu darbiem ar grūtu pierādīšanas procesu. Tiesību prakses un pieredzes trūkuma dēļ Latvijā tā ir liela problēma- to atzīmēja arī jurists un grāmatas "Ievads autortiesībās" autors Māris Grudulis. Viņš norādīja- svarīga saikne ir dizainers un ražotājs. Radot produktu, dizainers vienā gadījumā var pats mēģināt atrast iespēju to ražot un realizēt tirgū, bet citā gadījumā dizainers iet un runā ar ražotāju, lai savu radīto produktu tam pārdotu. Lai gan situācijā, kad dizaineris iet runāt ar ražotāju, ir arī savi mīnusi, un, proti, ražotājs varētu gribēt visas tiesības sakoncentrēt savās rokās, tomēr Māris Grudulis dizaineriem rekomendēja tieši šo iespēju kā efektīvāko veidu profesionāli realizēties un nopelnīt. Dizaineris ir vairāk tendēts izpausties radoši, bet ražotājs, savukārt, pārsvarā risina situācijas, kas saistās ar tehnoloģiskajiem procesiem un produkcijas realizāciju tirgū. Izdevīgi pārdodot ražotājam tiesības uz dizainparaugu, dizaineris netraucēti var pievērsties savam aicinājumam jaunu produktu radīšanā. Tiesības uz dizainparaugu var pārdot pilnībā, bet var arī kādam konkrētam ražotājam par samaksu izsniegt licensi iepriekš atrunāta produkcijas apjoma saražošanai un realizācijai (dizainparaugu tomēr ieteicams reģistrēt). Un vēl kāda iespēja- dizainera sadarbība ar ražotāju, produktu radot, un līdz prototipa ieviešanai ražošanā. Darbs pie tā, lai produktam nebūtu vien estētiska vērtība, bet tas atbilstu arī ražotāja tehniskajām iespējām un ekspluatācijas noteikumiem. Šajā gadījumā, iesākot, piemēram, darbu par ikmēneša atalgojumu, dizainerim ar ražotāju būtu svarīgi atrunāt saistības pēc līguma beigšanās vai laušanas. Proti, kam pieder tiesības uz dizainparaugu, varbūt ir jāvienojas par papildus atlīdzību sakarā ar līguma pārtraukšanu vai tā termiņa beigšanos.

Anita Sosnovska- AKKA/LAA (Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas autortiesību aģentūra) izpildirektores vietniece,- seminārā atzīmēja, ka AKKA/LAA ir autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, bet ar dizainparaugu aizstāvību nenodarbojas. Tomēr AKKA/LAA specifika ir saistīta ar vizuālo mākslu- tās publicēšanu, reproducēšanu (bet ne darbu pirmreizēju izmantošanu), mākslinieku darbu izmantošanu televīzijā un izstādēs, arī starptautisko sadarbību. Ir iespējamas bezmaksas konsultācijas, apspriežot līgumus (bet ne pati līgumu sastādīšana). AKKA/LAA padome izskata katru individuālu situāciju, kad līgumi ar autoru netiek pildīti, bet tā negarantē, ka rīkosies katrā tādā situācijā. Tā izsver, vai katrai tādai situācijai ir sabiedriski nozīmīgs raksturs, lai būtu pamats uz to reaģēt organizācijas līmenī. Un šo momentu ne vienu reizi vien semināra laikā uzsvēra arī patentu Valdes direktora padomnieks Jānis Ancītis, un proti, valsts pienākums ir nodrošināt līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības vajadzībām un tiesībām. Lai gan dizainers vai mākslinieks var justies aizskarts kādā konkrētā gadījumā, valsts mērogā ar šo situāciju nodarbosies tikai tad, ja tajā būs saskatāms apdraudējums sabiedrības interesēm kopumā. Bet individuālus tiesību strīdus izskata civiltiesas procesā. Savukārt, konkrētu profesiju pārstāvjiem ir iespēja vienoties organizācijās, kuras tad arī var uzņemties šis tiesību kolektīvā pārvaldījuma funkcijas, tādā veidā veiksmīgāk pārstāvot sava aroda speciālistus. Un AKKA/LAA ir veiksmīgs piemērs tam, kā autori spēj aizstāvēt savas intereses un tiesības. Vēl dažus gadus atpakaļ, domāju, nevarējām iedomāties, ka pienāks tāda diena, kad, piemēram, autoriem bibliotēkas maksās par to, ka tajās tiek lasītas šo autoru grāmatas. Ja sabiedrība iepriekš uzskatīja, ka tāda veida intelektuālais īpašums ir atalgots vien līdz ar autora darba iegādi veikalā, tad tagad tā jau ir pagātne. Tikpat veiksmīgi autortiesību jomā, piemēram, ir darbojusies LaIPA (Latvijas izpildītāju un producentu apvienība), kas dinamiski ir panākusi, ka mūziķu un producentu darbs Latvijā tiek atalgots ne vien dzīvajos koncertos un izdodot mūzikas albūmus, bet arī ir ieviesta samaksa par mūzikas ierakstu atskaņošanu lielveikalos un citās publiskās vietās, ko vēl nesen mēs uzskatījām par pašsaprotamu bezmaksas fonu labam garastāvoklim. Atliek vien dizaineriem novēlēt dzīves sparu un izturību, ejot savu interešu un tiesību aizsardzības virzienā. Iespējams, tuvākajā nākotnē arī dizaineri mundrāk sarosīsies savu tiesību kolektīvā pārvaldījuma virzienā. Tad arī viņu intereses varētu tikt ātrāk sadzirdētas un kļūt pietiekoši svarīgas Latvijas valsts un tiesību prakses mērogā.

P.S. Latvijā pastāv- Nacionālā dizainparaugu reģistrācijas kārtība.
Ženēvā- Starptautiskā dizainparaugu reģistrācijas kārtība (šobrīd tā apvieno apmēram 34 valstis. Piesakot tur dizainparaugus, atsevišķi var izvēlēties tās valstis, kurās dizainparaugu reģistrēt; tam, cik valstīs dizainparaugs kā tāds tiks pieteikts reģistrācijai, ir pakārtota tā reģistrācijas maksa).

Spānijā- Kopienas dizainparaugu reģistrācija (piesakot tur dizainparaugus, tie kā tādi tiek pieņemti reģistrācijai visās kopienas 27 valstīs kopā).
Dizainparaugus var pieteikt caur Ženēvu- Starptautisko dizainparaugu reģistrāciju,- un attiecināt uz Kopienu. Piesakot objektu Kopienas dizainparaugu reģistrācijā, Latvijā tas būs pieteikts automātiski. Latvijā viena dizainparauga reģistrācija maksā 30 ls., bet trīs vienas klases (piem., mēbeles) dizainparaugu reģ.- 58 ls.. Starptautiskajā dizainparaugu reģistrācijā: viena dizainparauga reģ. trīs valstīs- 540 Šveices franku,- trīs dizainparaugi- 630 Šveices franki. Kopienas dizainparaugu reģistrācijā: viens dizainparaugs- 350 eiro,- trīs dizainparaugi- 700 eiro.

Semināra dalībnieki:

semināra vadītājs Jānis Ancītis, dizainers, Patentu Valdes direktora padomnieks;
Asja Dišlere, Patentu Valdes dizainparaugu daļas vadītāja;
Anita Sosnovska, autoru biedrības AKKA/LAA izpilddirektores vietniece;
Māris Grudulis, jurists, grāmatas "Ievads autortiesībās" autors;
Imants Belogrīvs, autoru biedrības AKKA/LAA Juridiskās nodaļas vadītājs,

dizaineri, mākslinieki, arhitekti u.c. radošo profesiju pārstāvji.

Semināra tēmas:

"AKKA/LAA darbs vizuālo darbu administrēšanas jomā",
"Autora un pasūtītāja līguma pamatprincipi",
"Dizainparaugu piereģistrēšana",
"Intelektuālā īpašuma tiesības",
un citas diskusijās ierosinātas tēmas.

/**/ /**/ /**/ /**/Semināru atbalstīja:

REATON / interjeru un delikatešu centrs mc2,
AKKA / LAA,
Patentu Valde,
Baltijas juridiskā kompānija, jurists Māris Grudulis,
Latvijas Dizaineru savienība.

Vairāk inf. par tēmu „dizainparaugs" sk.: http://www.rdstudija.times.lv/dizainparaugs.mht

Rakstu sagatavoja:

Uldis Altens
dizaineris
tel. 29121764

www.rdstudija.times.lv