Funkciju audita grupas ziņojums. 24.03.2010. (kopsavilkums)

1. Pozitīvi, ka šāda funkciju audita grupa tika nodibināta. Būtu bijusi vēlama aktīvāka KM sadarbība jau no 2009. gada septembra, lielākā daļa finanšu dokumentu analīzei tika iegūti tikai 2010. gada sākumā.

Tāpēc, kaut arī pagājis gandrīz pusgads kopš grupas sanākšanas kopā, lielākoties laiks tika veltīts sarunām ar nozaru institūciju pārstāvjiem – no arhīviem, muzejiem, kino, augstskolām, nemateriālā kultūras mantojuma aģentūras, koncertorganizācijām un teātriem. Darbs ar skaitļiem notika tikai pusotru mēnesi, un, ņemot vērā grupas dalībnieku aizņemtību pamatdarbos, audita grupa spējusi sagatavot analīzi tikai dažos aspektos, kas norāda, ka ir iespējas gan analizēt institūciju darbību daudz dažādākos finanšu, kvalitatīvo un citu rādītāju griezumos, gan optimālāk, uz sarunu pamata ar nozares profesionāļiem (kuriem trūkstot tiešas komunikācijas ar CA – sarunās mums apliecināja visi aicinātie nozaru pārstāvji) pārdalot KM iedalīto finansējumu.

Būtu svarīgi KM arī veidot viedokli, kāds tad ir šīs valsts – Latvijas – „ideālais pilsonis” un kādu kultūras produktu mēs viņam gribam nodrošināt vai arī otrādi  – ko mums  nodrošināt, lai iegūtu „ideālo pilsoni”.

Skatot, piemēram, teātru budžetus pēdējo trīs gadu laikā, pat neesot ekonomistam, ir skaidri redzams, ka valsts dotācija ir proporcionāla samaksāto nodokļu (ienākuma, sociālā , PVN, nekustamā īpašuma) apmēram, tātad joprojām ir aktuāla nepieciešamība aprēķināt kultūras kā jomas ieguldījumu Latvijas ekonomikā.

Tas nepieciešams arī, lai parādītu sabiedrībai pozitīvā gaismā, ar ko nodarbojas KM un kultūras iestādes, kam tiek tērēts valsts finansējums un cik lieli jau ir bijuši samazinājumi kultūras jomā līdz šim, lai veidojot 2011. gada budžetu varētu efektīvāk argumentēt. Pretējā gadījumā būs jāpaliek tikai pie emocionālas retorikas par nacionālās kultūras nozīmību, kas ne vienmēr nostrādā.

2. Kopumā situācija KM un tai pakļauto institūciju laukā ir traģiska. Un, ja valsts budžets pret 2008. gadu ir samazinājies par 28%, tad KM budžets – par 43% (ar LNB projektu). Tas norāda neadekvāto samazinājumu un valsts attieksmi pret kultūru. KM budžets, kas dažādos gados (2007. gadā) ir sastādījis pat 3,3% no valsts budžeta 2010. gadā ir sasniedzis vienu no zemākajām atzīmēm – tikai 2, 23% no valsts budžeta.

3. KM sagatavotie un finanšu un saturiskie rādītāji, kas šobrīd, jāatzīst, jau ir diezgan apjomīgi, tomēr lielākoties nesniedz atbildes uz galvenajiem jautājumiem – vai finansējums ir izlietots efektīvi, vai institūcijas darbība ir optimāla, vai ir izpildītas uzdotās kultūrpolitiskās funkcijas. Lielākajā daļā gadījumu finanšu rādītāji ir atrauti no saturiskajiem, vai tādu apkopotā veidā pat nav dotētās kultūras institūcijas rīcībā. Tas apliecina izplatītu tendenci – koncentrēties uz finansējuma iegūšanu (no KM) un tā apgūšanu atbilstoši normatīvajiem aktiem. Turklāt iezīmējas viena būtiska problēma, ka atskaites, kaut arī tiek pildītas konkrētās veidlapās, tomēr nesniedz skaidru pārskatu, kas slēpjas zem konkrētas pozīcijas. Tāpēc, lai gūtu vienotu priekšstatu nākas vēlreiz jautāt datus konkrētai  iestādei.

4. Publiskotie finanšu dati nerada skaidrību, kāpēc katrai kultūras nozarei ir tieši tāds finansējuma samazinājums, kas turklāt mēdz ievērojami atšķirties:

Daži piemēri:

Mūzikas nozarei kopumā – 10 %. 3 216 808 miljoni.

Teātra nozarei kopumā – 11 %. Taču no 4 248 011 Ls 1.09 milj Ls ir rekonstrukcijas izdevumi Krievu drāmas teātrim, ko atbilstošāk būtu rēķināt budžeta programmā “22.00.00. Kultūras projekti un investīcijas”, turpat kur Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Atskaitot šos rekonstrukcijas izdevumus, teātra nozares samazinājums tieši radošajam procesam ir – 34 %.

Filmu nozarei – 42 %.

Literatūras nozarē nav nozares centrālās valsts institūcijas, galvenās organizācijas ir NVO, un tādēļ kopējais Literatūras nozares finansējums no KM ir 61 000 Ls, samazinājums – 39 %.

5. VKKF samazinājums – 49 %. Pāri 40 % samazinājums bija jau arī uz 2009. gada budžetu.

6. Izdevumi administratīvie / radošie. Nepieciešama padziļinātāka izpēte kultūras institūcijās (izņemot kapitālsabiedrībās). Tas varētu būt viens no iestādes efektivitātes rādītājiem.

Būtiski būtu izvērtēt visu iestāžu administratīvo izmaksu un lieluma adekvātumu. Taču katrā iestādē  šiem darbiniekiem ir dažādi nosaukumi un iedalījumi vadītājos vai pārējos.

7. Nekustamo īpašumu jautājums. Daudz valsts dotēto kultūras institūciju līdz 10 % dotācijas pārskaita atpakaļ kā nomas / īres maksu nekustamajiem īpašumiem, jo lielākā daļa KM institūcijas atrodas SIA Valsts nekustamie īpašumi (t.i.. Finanšu ministrijas) piederošās ēkās. Līdz ar to iestāžu budžeti neuzrāda reālo līdzekļu daudzumu, ko varētu izmantot savu kultūras funkciju veikšanai. Nododot nekustamo īpašumu VNĪ, ideja bija panākt papildus valsts finansējuma piesaisti un sakārtot šos objektus, bet rezultātā kultūras iestādes ieguva vēl vienu ļoti būtisku maksājumu, par nekustamā īpašuma izmantošanu, kuru vēsturiski un arī līdz šim paši apsaimniekojam.  Tātad sev nepiederošu ēku remontu, uzturēšanu, turklāt maksājot nomas maksu. Notiek bezjēdzīga valsts naudas skaitīšana no viena konta citā, noņemot naudu radošajam procesam, radot iespaidu par lielu kultūras jomas budžetu.

Turklāt jāņem vērā, ka liela daļa (vēl 10%) no institūcijām piešķirtās naudas tiek samaksāta komunālajos maksājumos.

Vēl viena būtiska problēma, kas saistās ar to, ka ēka pieder VNĪ, ir Eiropas naudas piesaiste ēku rekonstrukcijai.

Jau tagad pavasarī skaidrs, ka daudzas budžeta iestādes veidos parādus par komunālajiem maksājumiem.

8. Autortiesību jautājums. Nepieciešama KM palīdzība, lai noregulētu situācijas, kad pasākumu organizētāji ir vienojušies individuāli ar autoriem par viņu darbu izmantošanu, bet pēc tam vienalga pienāk rēķins no AKKA/LAA. Tas traucē kultūras iestādēm organizēt nekomercionālus, labdarības vai autorpasākumu, kā rezultātā ir apgrūtināta nacionālo kultūras piedāvājuma sniegšana Latvijas sabiedrībai. 2010. gadā tikai teātri plānojuši par autortiesībām maksāt gandrīz 500 000 Ls, AKKA/LAA līgumi ar teātriem paredz, ka % jāmaksā katru mēnesi, bet autoriem reāli nauda tiek skaitīta 1 vai divas reizes gadā. Tātad, varbūt, jādod iespēja pašiem teātriem izlemt šo naudu likt noguldījumu kontos un pieaudzēt procentus – AKKA/LAA maksājot tikai 2 reizes gadā vai maksāt katru mēnesi.