Eiropas mūzikas padomes valdes sēdē mums bija tikšanās ar vietējiem politiķiem, kas atbild par kultūru Bonnā un pavalstī. Tika uzaicināti politiķi vismaz no četrām dažādām partijām. Mani pārsteidza, ka viņi visi ļoti ieinteresēti klausījās, uzdeva būtiskus jautājumus par Eiropas mūzikas padomes darbību, kopumā - sajutās vajadzīgi kultūrai. Viņi patiešām bija gandarīti par sarunām (pie tam tikšanās notika sestdienā). Politiķi uzreiz uztvēra, kura lieta, kura ideja būtu uzmanības vērta Partijas sacenšas savā starpā, kura to ātrāk izvirzīs, atbalstīs. Ir zināma sacensība par kultūru. Viņu svaru kausos ir kaut kas pozitīvs. Klātesošie politiķi nebija uzpūtīgi uzvalku cilvēki, kuriem viss jau ir skaidrs un kuri būtu veidoti no citas, labākas vielas. Manuprāt, tā notiek tikai Latvijā vai kādās īpaši provinciālās komūnās. Pie mums starp politiķiem un māksliniekiem nav bijušas spīdošas attiecības. Jā, protams, zinu, ka arī mākslinieki savu reizi ir pieļāvuši kļūdas. Bonnā pierādījās, ka šīs divas agrāk gandrīz nesamierināmās frontes var mierīgi apsēsties pie sarunu galda un pat panākt ieinteresētību un vajadzību vienam pēc otra.

Vēl kāds novērojums – šie cilvēki aizbrauca mājās ar savādākām mašīnām nekā šeit, pie mums. Tās nudien nebija jaunas un ne pārāk izcilas markas. Viena politiķe pavisam mierīgi aizbrauca ar velosipēdu. Mūsdienu pasaulē politiķi (atskaitot tos, kuriem ir kādas dzīvības briesmas vai terorisma draudi) atrodas kopā ar cilvēkiem. Vienkārši sakot – vai skrienot, vai uz velosipēda, vai kalnos. Jo viņi zina – ja vēlētāji kādā brīdī būs neapmierināti, viņi vienkārši nebūs, pazudīs no politikas. Diemžēl tikai mūsu valstī ir tāda iespēja, ka cilvēki sataisa īstenībā kaitnieciskas darbības valstij un nekas nenotiek.