Ir jāizdara izvēle

Uģis Prauliņš, Latvijas Komponistu savienības valdes un Latvijas Radošo savienības padomes priekšsēdētājs:

 „Mans viedoklis: mums, tāpat kā, piemēram, Delnai un līdzīgām organizācijām, ir jābūt klāt izšķirīgos punktos un norisēs - lai nebūtu no mūsu puses baiļpilns klusums. Jā, mēs neesam policisti, tomēr eksperti savos jautājumos gan. Mēs tomēr atbildam arī kultūras un identitātes sirdsapziņas priekšā. Ja kādas lietas izkāpj no rāmjiem, par to ir jārunā. No profesionālā viedokļa jau mums nebūtu pienākums veltīt novērtējumu festivālam, kuru nekādā gadījumā nevar nosaukt par pasaules vai Eiropas līmeņa notikumu. Taču šoreiz, manuprāt, mēs nevaram palikt vienaldzīgi, neizsakot savu noraidošo viedokli par Latvijas valsts himnas kariķēšanu, kas skaidri pierādīja festivāla organizatoru patieso attieksmi pret Latviju. Latvijai ir jāizdara sava izvēle: vai tiešām mūsu nākotne ir atrašanās padomju estētikas kultūras telpas ietekmē, no kuras ar tādām grūtībām vēl nesen izrāpāmies?”

Esam atdevuši mazo pirkstiņu.

Mārtiņš Heimrāts, Latvijas Mākslinieku savienības prezidents:

„Varētu teikt, ka man šis festivāls (Novaja Volna) neeksistē. Var jau būt, ka kāds no mūsu biedrības 1200 biedriem to skatās, bet uzskatu, ka tas nav tik ievērības cienīgs notikums, lai veiktu vispārēju aptauju vai apspriestu to valdes sēdē. Protams, esmu iepazinies ar atsauksmēm presē par šo pasākumu un varu secināt, ka mēs kārtējo reizi cīnāmies ar sekām. Ja ASV itāļu minoritāte nopirktu kādā Filadelfijas kūrortā estrādi, lai sarīkotu alternatīvu Sanremo festivālam, amerikāņi to droši vien uztvertu ar lielu sajūsmu. Bet, ja vācieši Čehijā Bohēmijas kūrortos rīkotu vācu šlāgeru festivālu, tas tiktu uztverts kā revanšistisks pasākums. Abu valstu prezidenti visdrīzāk to pat neuzzinātu. Un, ja tiktu aizskarti valsts simboli, dalībniekus nomētātu jēlām olām. Kad latviešiem pienāks tie laiki, kad paši latvieši mācēs neatdot mazo pirkstiņu. Atdots ir pat gaiss, jo Latvijas teritorijā raidošo radio viļņos un televīziju kanālos ir tik nomācošs krievu valodas pārākums, ka nav nemaz ‘’jāgaida’’ kārtējais vilnis, lai nesaprastu, kur mēs dzīvojam un galvenais – kur mēs ejam?”

 Var novilkt robežas sevī

Egīls Šņore, Latvijas Dramaturgu ģildes valdes loceklis:

„Diemžēl neesmu pietiekami informēts, lai izteiktu objektīvu vērtējumu. Šogad pa acu galam noskatījos tikai daļu noslēguma koncerta TV. Pagājušogad (pirmoreiz) no liela attāluma klātienē. Laikam tamdēļ man jālieto izteiciens, ko bieži izsaku par subkultūras kino - tas ir ārpus manu interešu loka. Tas ir pieklājīgākais, ko par to varu teikt (kino šīs subkultūras ir aptuveni 85-90%). Jaunais Vilnis arī pamatā ir ārpus manu interešu loka. Diskusijās par valsts himnu un kazačokiem īsti nevaru piedalīties. Uzticami cilvēki, kas to vērojuši klātienē, man saka, ka tas nav bijis ļauni domāts, varbūt mēs bieži reaģējam ar mazskaitlīgām tautām reizēm raksturīgo aizskarto-aizvainoto patmīlību. Diemžēl tā mēs reaģējam bieži. Ļoti bieži mums pietrūkst elementāras pašcieņas būtiskās lietās un pēkšņi un slimīgi tā izpaužas sīkumos. Pie kuras daļas pieskaitīt jezgu ap Jauno Vilni?... Ar subkultūru (amerikāņu, krievu vai kādu citu) publiskajā telpā ir gandrīz neiespējami cīnīties, katrs var vienīgi novilkt robežas sevī un veiksmes gadījumā savos bērnos.”

Kā domājat jūs? Lūdzu, rakstiet, sūtot pa e – pastiem lrsp@inbox.lv vai agriniece@inbox.lv. Varbūt patiešām atkal ir pienācis laiks atkal runāt? Vismaz izmantot to spēku, kas ir katram un katram ir pieejams...

 Anita Grīniece