Diemžēl no tā gandrīz neko es nejūtu aicinājumos uz rītdienas pasākumu. No visām pusēm plūst korektākas vai mazāk korektas kritikas straumes, „vaimanoloģija” pārplūdina cilvēku prātus līdz malām, ļaudis laiž burbuļus, krastā dūņas tik staignas, visriņķī duļķes. Es negribu būt par vēl vienu pilienu šī dekonstruktīvā līmeņa celšanā. Mēs taču zinām, ka duļķainā ūdenī zveja labāka un dzirdam jau iešķindamies žebērkļus un žļerpstam zvejnieku zābakus gan tuvumā, gan no tāluma. Es nevaru atļauties šobrīd būt PRET(kaut arī ir daudz iemeslu). Es gribu būt PAR-par godīgumu un kompetenci, par apdomīgu un izsvarotu ekonomikas plānu, par to lai neciestu neaizsargātie un par to lai atbildību izjustu katrs, kas apzināti vai neapzināti veicinājis šodienas situāciju. Uzskatu, ka masu mēdiju histēriskais sauklis, ka vainīga tikai valdošā koalīcija un valdība, nodara lielu ļaunumu, provocē indivīdu noņemt atbildību no saviem pleciem gan pagātnē, gan nākotnē. Vēsture jau pilna atbaidošiem piemēriem, kad atrada kādu daudzšķautnainu nepatikšanu galveno vaininieku…

Vissvarīgākais-esmu par to, lai visi un katrs spētu upurēt kopējas lietas labad savu paštaisnību, iedomību un lepnību, savtīgumu un vecos aizvainojumus, kādreizējos pāridarījumus (īstos un iluzoros), skaudību un mantkārību, un nepamatotas cerības. Te es domāju patiešām visus-manas valsts deputātus, premjeru un ministrus un opozīciju, zemniekus un ugunsdzēsējus, dramaturgus, skolotājus un arhitektus, un pensionārus. Esmu par to, lai tās opozīcijas partijas, kas tiešām vēl labu brīvai un stiprai Latvijas valstij (visas nebūt tādas nav) apvienotos vienā spēkā un tūdaļ izveidotu ēnu kabinetu un tas tūdaļ sāktu strādāt kopā ar valdību (optimizētu) īstenojot saukli „ Tēvu zemei grūti laiki…”

Es domāju, ka Radošo savienību padome nevar atbalstīt rītdienas mītiņu, jo:

1.trūkst pozitīvas konstruktīvas programmas par ko iestāties,
2.ir bīstami padziļināt negatīvo noskaņu cilvēkos,
3.praktiski Saeimas atlaišana un jaunu vēlēšanu finansēšana ir nesapratīgs pasākums.

Paralēlēm ar 1905.gada un 1991.gada 13.janvāri nav pamata. Asiņainie notikumi toreiz (Rīgā un Viļņā) gan bruģēja platformu, uz kuras mums stāvēt kā cieta pamata, lai izķepurotos no dūņām un pamazām sāktu skalot nost dubļus un putas un nokratīt piesūkušās dēles.

Es domāju, ka Radošo savienību padomes uzdevums ir noradīt cilvēkiem ceļu uz šo stingro pamatu un tas ir iespējams, jo šis ceļš ir katrā cilvēkā pašā un gandrīz visos cilvēkos. Šobrīd ir vietā Andreja Eglīša teiktais „Viss, kas mūs nesalauž, nāk mums par labu.”

Es zinu, ka tik viegli mēs nelūztam. Tas, ko esmu centies, varbūt pārāk emocionāli, pateikt, ir tikai mans personiskais viedoklis. Droši vien daudzi mani kolēģi domā pavisam atšķirīgi un kur nu vēl citu radošo profesiju pārstāvji.

Arhitekts Dainis Bērziņš