Neskatoties uz to, ka jau trešo mēnesi valsts dzīvo bez kultūras ministra, tiek
pieļauta jaunas valdības apstiprināšana, atstājot šo posteni vakantu. Rodas
pamatotas aizdomas, par šī paradoksa īsto iemeslu - kultūras jomu gaida
daudzkārt lielāks (salīdzinājumā ar citām sfērām) līdzekļu samazinājums. Pat
pieņemot šādu netālredzīgu scenāriju (atgriešanos pie kultūras finansēšanas pēc
pārpalikuma principa), tieši tad būtu jāveic vēl jo smagāks un rūpīgāks darbs,
lai izvērtētu katra palikušā santīma izlietojumu un par to pašu naudu gūtu
tikpat un pat vairāk kultūras. Tas iespējams vienīgi, ja ministra krēslā sēž
nevis marionete, kas parakstījusies uz visu, bet kvalificēts ekonomists,
cilvēks, kuru ciena nozares profesionāļi un kurš pierādījis savu spēju
darboties krīzes apstākļos (kā, piemēram, Valsts Kultūrkapitāla fonda pirmais
direktors Māris Bērziņš).

Šī vēstule netiek rakstīta, lai aizstāvētu kāda konkrēta kandidāta intereses,
bet lai topošas valdības veidotājiem atgādinātu, ka jau pastāv labās prakses
piemērs - Zemkopības ministra izvēle starp bezpartejiskiem kandidātiem, plaši
konsultējoties ar nozares profesionāļiem. Kultūras sfērā, visos mēnešos pēc
iepriekšējās ministres demisijas, tāds dialogs tā arī nav iesākts! Mēs esam
dialogam gatavi un prasām sākt to nekavējoti.

Dainis Grīvalds, Latvijas Dramaturgu ģildes valdes priekšsēdētājs