Jau sarunas sākumā jautājumu izvirzījās daudzi jautājumi. Piemēram: kāds katrā valstī ir izplatītākais modelis rosināšanai un atbalstam radīt augstvērtīgas lugas, kā aktīvi strādājošie dramaturgi sāk sadarbību ar teātri pie jaunas lugas iestudējuma, kā teātri iegūst oriģināldramaturģijas darbus un kāds iespējamais materiālais atbalsts, vai ir lugu krātuve – bibliotēka un atšķirīgi modeļi, kā top lugas profesionālajiem un kā skolu un jauniešu teātriem, tāpat arī par autoratlīdzību un citām ar finansējumu saistītām problēmām.

Kaimiņvalstu kolēģi atzinīgi novērtēja Latvijas Dramaturgu ģildes (LDĢ) paveikto – regulāru konkursu rīkošanu un nepublicēto lugu krājumu izveidi (pašlaik interesentiem pieejamas 700 oriģināllugas). Kā atzīmēja LDĢ valdes priekšsēdētājs Dainis Grīnvalds, tas autoriem dod pamatu strādāt: zināms, ka ik pēc diviem gadiem būs jauns konkurss un veiksmīgākās lugas tiks saglabātas. Tas rada psiholoģiski labvēlīgu noskaņojumu (piemēram, Lietuvā ir tikai iestudēto lugu krātuve). Tāpat cerības vieš jaunas režisoru paaudzes audzināšana pieredzējušās Māras Ķimeles vadībā. Iespējams, apmācības programmā tiks iekļauta ne tikai klasikas pamatbāze, bet vismaz daļēji arī mūsdienu dramaturģija. Varbūt tas ieinteresēs jaunos režisorus, jo teātru – nacionālās dramaturģijas attiecības vajadzētu vērst plašumā gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi: tāds bija vairuma klātesošo viedoklis. Kopējais rezumējums (par ko, protams, strīdi neradās)- katrā valstī nacionālā dramaturģija ir aktuāla.