Kārlis Vērdiņš:

„Manuprāt, „Aicinājums” ir unikāla pieredze, kad jaunieši sabrauc no savas pilsētas, savas skolas un satiek citus jauniešus, kuriem interesē tas pats. Viņi iepazīstas un cieši sadraudzējas. Runājot par to laiku, kad pats biju dalībnieks, no „Aicinājuma” atceros laimes un eiforijas sajūtu, ko deva šī sabiedrība. Katru gadu tas bija kā likums – uz „Aicinājumu” ir jābrauc. Šķiet, tas kļuva par brīnišķīgāko laiku gadā, kad mēs nedēļu pavadījām visi kopā un cits par citu priecājāmies.

„Aicinājumā” nokļūst jaunieši, kas ir vēl ļoti jauni. Tiesa, šogad vecuma cenzs bija pabīdījies uz augšu; piedalījās ne tikai skolēni, bet arī studenti, kas raksta jau vairākus gadus. Līdz ar to darbs ievirzījās profesionālākā gultnē.

Domāju, ka jauno autoru semināri un „Literārā Akadēmija” ir tiešām lietderīgi pasākumi, jo talantu cilvēkam nevar iedot, bet cilvēkam var parādīt, ko var iesākt ar savu talantu un kā to attīstīt. Redzot tos, kas šādās izglītojošās norisēs piedalās jau vairākus gadus, var skaidri manīt, ka ir izveidojušies pamatprincipi, kā strādāt ar tekstu, kā to veidot. Ir kritēriji. Ja ne visi dzejoļi ir ģeniāli, tad tomēr var redzēt, ka labāki gan. Intuitīvi vai racionāli, bet viņi apjauš dzejas rakstīšanas veidu. Ja ne visi no šiem jauniešiem kļūs par lieliem rakstniekiem, viņi toties kļūs par labiem un uzmanīgiem lasītājiem. Par cilvēkiem, kam, nogaršojot jaunrades kumosu, literatūra kļūs patiešām svarīga. Viņi zinās, kāds tad šis kumoss ir – cik salds un cik rūgts.

Reizēm ir tāds iespaids – ienāk jauni literāti, jauna paaudze, sāk publicēties. Un tad mēs gaidām: ko nu viņi mums teiks. Bet jaunība visdrīzāk ir mācīšanās un nobriešanas posms. Nevar prasīt, lai astoņpadsmit gados, uzrakstot savus pirmos dzejolīšus, rastos kas īpaši izcils. Vispirms, kā jau teicu, ir jānobriest. Jāsaprot, ko šis process vispār nozīmē. Varbūt tieši „Aicinājums” ir stimuls un pamudinājums cilvēka tālākajai darbībai.

No savas pieredzes varu teikt – kad biju pavisam jauns un tikko sāku publicēties, iepriekšējo paaudžu literāti mani uzņēma ar lielu labestību un atbalstīja. Es pašlaik tāpat cenšos darīt ar tiem, kam tagad ir tie astoņpadsmit vai divdesmit gadi. Es viņus izjūtu kā kolēģus un nekādā ziņā nē kā ienaidniekus vai konkurentus. Patiešām ir prieks, ka parādās jauni, talantīgi cilvēki un viņiem ir iespēja savas idejas īstenot. Nozīmīga ir komunikācija starp dažādām paaudzēm, starp cilvēkiem ar vienādām interesēm. „