90 – to gadu sākumā Latvijā ieradās Kanādas filmēšanas grupa, kurā bija arī latviešu emigrācijas pārtāvji. Kad sagaidījām viņus  lidostā,  tūliņ pēc „Hay!” man jautāja: „Ko Tu domā par latviešu identitāti?”. Mani tas samulsināja. Biju  savu vecāku audzināta Latvijas Republikas ideālu gaisotnē. Skaidri apzinājos, kas mēs esmam un kāpēc.  Šāds jautājums  tobrīd vēl nebija aktuāls. Mēs bijām lepni par savu Dzimteni  - Latviju.

Tagad Jaunais Rīgas teātris veic latvieša un tā identitātes nopietnu izpēti un dara to labi. Un arī citas institūcijas to dara. Pasaules robežas ir vaļā un mēs braucam. Daudzi nebrauc  vairs mājās un mēs zinām, kāpēc.  Bet ārvalstīs esam sākuši mulst, kad jautā: „No kurienes Jūs esat?”. Īsti nezinām kā atbildēt. Ja esi no nozagtas valsts, tevi arī uztver kā zagli. Par mums zobojas un smīkņā...   

Bet pasaule ir vaļā un tā nāk pie mums. Latvijā ir tikai 16 kinoteātru. Varam tur skatīties pasaules filmas, tostarp arī tās labākās. Pārsvarā no aizjūras, paretam no Eiropas vai citas valsts, pavisam reti tās ir Latvijas filmas. Arī televīzija piedāvā daudz aizjūras stāstu. Skatītājs identificējas ar filmu varoņiem, viņu problēmām. Šīs produkcijas obligātā susbtance ir tur iekodētais aizjūras patriotisms. It īpaši  tā kā nevainīgajās komēdijās, bērnu filmās un fantastikā. Un tā daudzu gadu garumā mūsu  skatītāji tiek kompostrēti par Hamelioniem,  Simsoniem vai citiem un arī par aizjūras patriotiem.  Ar filmām iepazīstam pasauli, tas ir labi, bet vajadzīga paritāte ar mūsu pašu stāstiem un tēliem, kas dod iespēju izzināt un izprast sevi, savu vēsturi un būt par savas zemes un nācijas daļu.

Franču rakstnieks, vēsturnieks un filozofs Ernsts Renāns teicis:  „Nācija ir dvēsele, garīgs princips, ko veido pagātne un nākotne.   Kopīgs bagātīgu atmiņu mantojums un tagadējā piekrišana - vēlēšanās dzīvot kopā. Nācija tāpat kā indivīds ir ilgstošu pagātnes pūliņu, upuru un ziedošanās rezultāts. Senči mūs ir padarījuši par tiem, kas esam. Kopīga slava pagātnē, kopīga griba tagadnē; kopīgi paveikti diži darbi un griba tādus veikt vēl. Tie ir pamatnosacījumi, lai būtu par tautu. ”

Arī mūsu tautai sevi ir jāapzinās, jāsaprot, kas  īsti esam mūsu komplicētajā vēstures situācijā.  Kādi ir darbi un vērtības, uz ko balstīt lepnumu  un pašapziņu, kā šobrīd to atjaunot.

Kino šajā jomā ir spēcīgs resurss, kas Neatkarīgajā Latvijā tiek izmantots vāji. Skatītāja radošais process var risināties, ja mūsu identitātes stāsti ir pietiekamā daudzumā. Lai sāktu runāt par latviešu filmu programmu, katru gadu  jābūt vismaz  6 jaunām spēlfilmām un arī citiem žanriem.  Filmu nozarei krīze nav nekāds jaunums, par to runāts daudz. Jau 90-to gadu pirmā  valdība to praktiski upurēja uz it kā taupības, politiskās tuvredzības vai varbūt tālredzības altāra. Kāpēc tika sagrauta profesionālā sistēma,  atdota privatizācijai kinostudija un filmu veidošana pārvērsta par entuziastu grupu pusamatierisku procesu?  Vai, lai būtu mazāk vēsturisku un analītisku liecību par „interesantajiem” pārmaiņu gadiem, vai tiktu uzturēts sabiedriskais apjukums? Arī uz barikādēm mūsējos šāva.  

Skarbajiem spēles noteikumiem Filmu nozare ir tā kā pielāgojusies. Ir jaunas struktūras, ir filmas,  ir starptautiski panākumi. Ir exports.  Filmas tagad var skatīties bibliotēku tīklā, un cilvēki to dara. Bet „Rīgas sargu” lielais skatītāju skaits pierādīja, ka šādi stāsti un savi varoņi ir ļoti vajadzīgi. Identitātei un pašapziņai. Arī tagad ir zīmīgs vēsturisks brīdis, kad izvētrējam savu izvēli un darbus svaru kausos.

Ir pienācis laiks pieņemt politisku lēmumu par Latvijas filmu nozares valstisku nozīmību un pilvērtīgu atjaunošanu.  Ir laiks beidzot atzīt filmu nozares ekonomisko rentabilitāti un starptautiskās sadarbības iespējas. Lai pie mums atkal atbrauktu filmēt grupa no Kanādas vai citas zemes, ir jāievieš filmu nozares izstrādātais valsts atbalsta mehānisms sadarbībai ar ārvalstu partneriem. Tas tiešām ir rentabli, tā ir citu nauda un mūsu darba vietas. Nekur mēs netiksim,  griežot kājas tikai īsākas. Tās jāgriež uz pareizo pusi. Un arī galvas. Ir vajadzīgas investīcijas sadarbībā, tad var būt rezultāts.

 Solījāmies iet pastalās, bet neatkarīgi.

Ja ir brīdis, kad pastalās atkal ir jāiet – iesim, bet tad godīgi un visi, izvēloties mūsu pareizo virzienu un panākot Latvijā patiesu demokrātiju.

Ieva Romanova,

filmu māksliniece,

Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja.